🦉Pūce runā

Gadadiena, kas liek satraukties, būt līdzatbildīgiem un gudriem 

Ukraina ir valsts Eiropas austrumos. Ziemeļos tā robežojas ar Baltkrieviju, austrumos — ar Krieviju, rietumos — ar Poliju, Slovākiju, Ungāriju, Rumāniju un Moldovu, bet no dienvidiem to apskalo Melnā jūra. Pēc platības tā ir lielākā valsts Eiropā. 2021.gadā Ukrainā dzīvoja 43,79 miljoni iedzīvotāju. Latvijā 2021.gadā bija 1,884 miljoni iedzīvotāju.

Pagājuši jau 2 gadi, kopš Ukraina un tās iedzīvotāji piedzīvo kara šausmas, varonīgi pretojas kaujās, cenšas izdzīvot un  noturēt sevī ticību, ka būs uzvara un brīva valsts.

Visa pasaule, valstis un iedzīvotāji, kuri nav vienaldzīgi un apzinās situācijas skarbumu un svarīgumu, visiem spēkiem cenšas atbalstīt Ukrainu.

Pirms 2 gadiem bija gandrīz pavasara brīvlaiks, mūsu skolas skolēni un skolotāji slīpēja plānus darbiem un atpūtai. Kādu pēcpusdienu saņēmām ziņu, ka skolā ieradīsies gandrīz 30 skolēni no Ukrainas. Bija neziņa, kā jutīsies ukraiņu bērni, bēgot no kara šausmām, kā notiks mācību stundas, vai visiem būs mājvieta un ēdiens. Bet nebija ne mazāko šaubu, ka tiksim ar visu galā. Neviens nedomāja, vai būs grūti, kādā valodā sazināsimies, kurā klasē bērni mācīsies. Lielajā sapulcē skolas zālē no skolotāja uz skolotāju skanēja atsaucība, ka katrs ir gatavs uzņemt ukraiņus savā klasē. Domājām par mācību piederumiem, brokastīm, pusdienām un citiem sadzīves jautājumiem. Liels prieks un pārsteigums bija par Valmieras sākumskolas 6.klašu skolēniem, kuri pēc pašu iniciatīvas bija savākuši ziedojumus un uz skolu atnesa veselu kaudzi ar burtnīcām, pildspalvām, zīmuļiem un citiem mācību piederumiem.

Iepazīšanās ar Ukrainas bērniem notika draudzīgi. Sarunājāmies, kā mācējām. Skolotāji visvisādi centās pielāgot mācību materiālus un tulkoja katru vārdu. Tā bija otra slodze darbā, par ko neviens nesūdzējās. Labi palīgi klasēs bija bērni, kuri labi zināja krievu valodu. Tas ukraiņiem lika justies mājīgāk. Virtuves komanda darīja visu, lai bērni būtu pilnvērtīgi un gardi ēduši. Nācās daudz ko pielāgot ukraiņu garšu kārpiņām.

Laiks skrien ātri, taču karš nebeidzas. Skolā tikuši sieti maskēšanās tīkli, vākti materiāli ierakumu svecēm. Daudz Ukrainas bērnu ar savām ģimenēm ir atraduši citas mājvietas, pabeiguši skolu, daži atgriezušies dzimtenē. Ar mums kopā patlaban mācās 5 skolēni, talantīgi, varoši, aktīvi, enerģiski. Pie skolas plīvo Ukrainas karogs un katra sirdī ir ticība, ka viss būs labi. Esam laimīgi par Latvijas zilajām, klusajām debesīm un mierīgām mājām. To ļoti vēlam katram ukrainim un viņu valstij.

Dievs, svētī Latviju!

«Слава Україні! Героям слава!»

Maria Shashyna

Vēl pēdējo reizi paskatīšos tumsā,

Vecā māja rādīsies man sapnī.

Saule apgaismo veco mežmalu,

Kurā redzu savu mīļo, veco māju.

Kā pamosties es gribu tajā mežmalā,

Lai varu atkal saulrietu vērot.

Gribu pabūt tur vēl mazlietiņ,

Gribu redzēt logā ne pilsētu,

Bet saldās, gardās vīnogas.

Un atkal pamostos es septiņos no rīta,

No neciešamām lidmašīnas skaņām.

Vai dzirdēšu es atkal ciema putnu dziedāšanu?

Atkal viss būs kā tajā pēdējā reizē.

Februāris, 2024 

Mācību darbs un interešu izglītības aktivitātes sasparojušās ne pa jokam, jo krietni ieskrējies otrais mācību semestris. Šis laiks paiet olimpiāžu, konkursu zīmē. Tiek rīkotas dažādas skates, pārbaudījumi, veikta diagnostika, lai izvērtētu, kā veicas un jau spraustu plānus nākotnei. 

Šoreiz īsi par dažiem tuvākajiem notikumiem: koru nometni, gatavojoties Dziesmu svētkiem, un nākamo pirmklasnieku uzņemšanu skolā.

Nekur nesnauž vīrusi, kas uz kādu laiku liek laiku pavadīt mājās gan skolēniem, gan skolotājiem un pulciņu vadītājiem. Tāpēc jāspēcina organisms, kā vien var, ēdot veselīgu pārtiku, mazāk lietojot ātrās uzkodas un saldumus, katru dienu jāieplāno laiks fiziskām aktivitātēm un atpūtai un pilnvērtīgi jāizguļas, lai spēki spētu atjaunoties.

Skatāmies līdzi stundu saraksta izmaiņām, cītīgi darbojamies konsultācijās, lai zinātu visu, kas jāzina un pārbaudes darbi nestu tikai gaidītus rezultātus un viss notiktu bez kavēšanās. Palīdzam un atbalstām cits citu, jo stiprs plecs vienmēr ir atbalsts ikdienā.

Dziedāt, aizraujot citus, no sirds un ar patiku 

Valmieras sākumskolā vienmēr skanējušas bērnu balsis: starpbrīžos, stundās, pulciņu nodarbībās, pusdienās, uz skatuves, amfiteātrī un sistemātiski, regulāri, neatņemami koru mēģinājumos, skatēs, uzstājoties svētkos. Šajā mācību gadā dzied 3 kori: 1.-3.klašu koris, Zēnu koris un Meiteņu koris. Ieguldot daudz darba, izdomas un enerģiju tos profesionāli vada diriģentes Larisa Stivriņa un Inese Kuple, viņas skolā māca arī mūziku.

No malas var šķist, ka mūzikas mācīšana un mācīšanās tāds joks un spēle, viegla pamācīšanās vien  ir, bet, iedziļinoties vairāk, nākas secināt, ka klausīties mūziku, dziedāt, ritmizēt, spēlēt ritma un mūzikas instrumentus ir vērtīgs ieguldījums personības izaugsmē. Cilvēks attīsta ne tikai muzikālo gaumi, iepazīst skaņdarbus, izpildītāju sastāvu, skaņdarbu uzbūvi un nošu rakstu, bet pilnveido ritma izjūtu, “asina” dzirdi, vingrina elpošanu un pat atklāj iepriekš neizzinātus savus talantus, kas reizēm kļūst par dvēselisku nodarbi visas dzīves garumā. Katra mūzikas stunda ir kā piedzīvojums un izrāde, kuru nemanāmi, bet dažreiz ļoti manāmi un ar lielu atbildību jāprot vadīt mūzikas skolotājam. Stunda ir viena lieta, kad klasē vai zālē sapulcējušies skolēni uz obligāti paredzēto posmu izglītības procesā. Koris, tas jau ir cits stāsts. Tas nav obligāts vai reglamentos noteikts pasākums, kurā jāpiedalās visiem skolēniem. Koris Valmieras sākumskolā ir interešu izglītības sastāvdaļa: noturīga, nemainīga, ar augstu kvalitāti un skaistiem tērpiem. Un no šīs vietas sākas piedzīvojums, kas no visiem iesaistītajiem prasa uzdrīkstēšanos, prasmīgu vadītāja talantu, laika ieguldījumu, pacietību, darba spējas, fizisko izturību, pretī sniedzot gandarījumu par paveikto, uzstāšanos uz dažādām skatuvēm, tikšanos ar citu koru dalībniekiem, kopīgus pasākumus, jaunas draudzības un, protams, Dziesmu svētkus, ko ne katram savā dzīvē izdodas piedzīvot un izjust.

Arī tad, ja skolā izdodas izbrīvēt divus rītus kora dziedāšanas treniņam, tā vēl nav veiksmes atslēga, tas ir tikai mazs priekšnoteikums, lai viss sāktos. Vajadzīgi skolēni, kuriem patīk dziesma, kuri spēj pārvarēt grūtības, darboties lielās idejas vārdā. Vajadzīgi vecāki ar sapratni un pārliecību par dziedāšanas lielo pienesumu, savam bērnam klātesoši, atbalstoši, ja kādā brīdī viss nenotiek tik gludi un skaisti kā iecerēts un izsapņots. Vajadzīgi diriģenti, kuriem nākas darīt vairāk nekā spēj un apmaksā, jāieguldās ne tikai uz 100%, bet daudz vairāk, jāizvilina no sevis tik daudz talantu un aktierisko dotumu, kas ieinteresē, aizrauj, pārliecina, spēcina, sasmīdina, notur un liek katram skolēnam būt pārliecinātam un drošam, sajust darba vērtību. Valmieras sākumskolā līdz šim visas minētās vērtības ir satikušas viena otru un iet roku rokā. Protams, ikdiena nav viegla un perfekta: kāds aizmirsis, kāds aizgulējies, saslimis, ir daudz citu kārdinājumu, ar ko aizpildīt laiku vienkāršāk, ir mācības, konsultācijas, ģimenes pasākumi un draugu tusiņi. Bet mūsējie iztur, dara un uzbur svētkus, plūc laurus. Katrā skatē bijuši labi sasniegumi, augsti novērtējumi.

Lielā loze un panākumu atslēga ir skolotājas Inese Kuple un Larisa Stivriņa, kuras strādā ne tikai mūzikas stundās un kora treniņos, bet jau atkārtoti rīko koru nometni. Pa kuru laiku? Brīvdienās! Piektdien, 2.februāra pēcpusdienā Valmieras sākumskolā no malu malām saplūda koristi. Vairāki kori, diriģenti, vairāk nekā 200 dalībnieku. Gaiteņi, zāle, kabineti piepildījās ne tikai ar nošu grāmatām, smaidošām sejām, bet arī ar matračiem, segām, mīļmantiņām, uzkodu paciņām, grāmatām un milzīgu enerģiju. Kad kopkoris dzied Svinību zālē, lai arī tas ir tikai mēģinājums un balsu salīdzināšana, sapludināšana, sadziedāšanās, pārņem izcila sajūta, tāda, ka “skudriņas skrien” un acīs iezogas pa asarai. Tāds ir kora spēks! Tā priekšā stājas diriģentes no Valmieras Pārgaujas sākumskolas, Valmieras Viestura vidusskolas, Strenču pamatskolas, Rūjienas vidusskolas un, protams, mūsējās.

Pienāk vakars, un skolā ierodas sporta pedagogi: Signe Lūsiņa un Ilze Bruņiniece. Tiek vērtas sporta zāles durvis un dziedātāji pārtop par sportistiem. Notiek vairāki turnīri vienlaicīgi: florbolā, tautas bumbā, futbolā. Ir sacensība, azarts, fiziskās aktivitātes, kuras vada abas prasmīgās sporta skolotājas Ilze un Signe. Nometnē ir lieliski palīgi, kuri pieskata, uzmundrina, atbalsta nometnes dalībniekus. Skolotājas Mārīte Saulīte, Sandra Karnīte, Kristīne Švalbe ir uzdevumu augstumos, viņas pavada laiku ar bērniem no pirmās līdz beidzamajai nometnes minūtei. Atbalstītāju vidū direktors Mārtiņš Vētra un viņa vietniece Diāna Rudzīte, lai visi skolā justos labi.

Pēc nopietna darba un treniņa, un pēc vislabākā veselīgas dzīves parauga nometnes dalībnieki bauda ļoti garšīgas ēdienreizes skolas ēdnīcā. Pēc dinamiskās pauzes un miega rīts atkal pulcē visus kopā, un koru skaņa turpina piepildīt skolu.

Milzīgs gandarījums par bērniem, kuri paspēj visu un viņiem izdodas viss. Ir skolēni, kuri dzied korī, piedalās sporta sacensībās un saņem izcilus vērtējumus arī mācību darbā. Vecāki, paldies, ka esat atbalsts, uzmundrinātāji un palīgi, saskatāt iespējas un ieguldāt sava bērna izaugsmē, tā ceļot viņa dzīves kvalitāti.

Inese un Larisa, Valmieras sākumskolas kolektīvs lepojas, ka veltāt laiku, enerģiju, spēku, talantu, gudrību bērnu un skolas labā. Koru nometne iztukšo, izsmeļ spēkus un nozog laiku atpūtai, bet piedzīvotais un paveiktais to visu vairos ar dubultu atdevi. Lai skan šodien, nākamnedēļ, citu gadu, Dziesmu svētkos!